Es pārzīmēju augumu
Kas laiski guļ man blakus
Ar smalku smilgu otiņu
Uz sārtas kļavas lapas…
Ar putekšņiem to pārklāju,
Kā skūpstiem visās vietās…
Un zvaigznēs viņu sasedzu-
Lai silti drēgnās dienās…
Tad vēja vārdiem runājos
Ar viņu, lai tā justu
Kā slīktu dzīves muklājos
Ja reiz man viņa zustu…
Es izstāstītu vēl mazliet,
Par savām jūtām- visu,
Bet tad ar dzīvi abiem mums
Būs nedaudz, bet par īsu…
/K.Bite/
Ar pirkstu uz putekļainās palodzes, brīdi pirms viņu sagūstīja, viņš paspēja uzrakstīt….
Es Tevi maigiem pirkstiem
Tveršu un pievilkšu tuvāk,
Lai noklātu mitriem skūpstiem
Un neuztrauktos kā sanāks…
Pats tiekšos uz savu baudu,
Gūstot to visu par brīvu-
Nav vajadzīgs iztērēt naudu,
Lai gūtu sev ķermeni dzīvu…
Ja pretosies, satriekšu putekļos
Es Tevi un ķeršos pie citas,
Līdz modrība mani reiz nodos
Un likums noliks pie vietas…
/K. Bite/
Šķīdīs stikli, plīsīs trauki-
Es ar Tevi spēlēšos!
Visi brīži, kas būs jauki
Tīsies rozā mākoņos…
Pūtīs vēji, līņās lieti,
Mūsu kaisle zibeņos…
It kā sirdī durti mieti
Ieraus jūtu dzelmes atvaros…
Dzisīs gaisma, zudīs mīla,
Rozā brilles sašķīdīs…
Dzirkstis, kuras sirdis šķīla
Vairs mūs abus nesildīs…
/K.Bite/
Baltā miglas mantijā tērpies,
Pie Tevis uz mirušo gariem,
Es atjāšu pusnaktī vērties
Pār austošās dzīvības stariem…
Tad paņemšu ledainās rokās
Es viņu, un vedīšu līdzi
Uz pekli, kur nāvīgās mokās
Degs grēcīgo dvēseļu smīni…
Es mācīšu viņu izdzīvot
Šo skarbo laikmetu vidū,
Lai mācību tālāk tā varētu dot
Par to, kā brīvībā lidot…
Tā pieaugs, būs mūžīgi tīra,
Kā dzīve vesta bez grēkiem,
Un lietas, kas cilvēkus šķīra,
Reiz vienos ar dievišķiem spēkiem…
/K.Bite/
Tu taču zini, kur debesis tavas,
Tu taču zini to labāk…
Parādi kādreiz man viņas no malas,
Ielaid, ja tomēr kas sanāks…
Tu taču zini, kur tauriņi tavi
Brīvību raduši ziedos…
Aizved mani un rādi, ja vari,
Cerams, mums pasaule piedos…
Tu taču zini ko izmaksā mirklis,
Mirklis ar Tevi uz mirkli…
Kamēr deg iekāres kamīnā dzirkstis
Un sažņaudzas naktspirksti tvirtie…
Tu taču zini kā uzrunāt vēju,
Kad garām tas uzvilcies trauc…
Ja tomēr Tev liekas ka labāk to spēju-
Uz savējo pasauli sauc…
Un zini- es nākšu pa vīnstīgu takām
Pie Tevis lai burvībā vestu…
Viss zudīs vien ļaudis mēs dzirdēsim sakām:
„Ir viņi, lai pasauli plēstu…” /K.Bite/
Zūd saikne ar bijušo dzīvi,
Ko glabāju zem atmiņu kalna…
Un nespēju elpot vairs brīvi,
Jo gribu to visu no jauna…
Plīst stikli un spoguļi kliedz
Kad klusums ,huligāns, trako…
Šīs domas kas galvā man, liedz
Ņemt līdz’ to, kas koferī pakots…
Es negribu, neiešu projām,
Es zudīšu pats savās jūtās!
Bet neļauj Tu aiziet man bojā
Ar asinīs mirkstošām lūpām…
Raud debesis naksnīgā elpā,
Šņukst aizkari plandoties vējā..
Un dzīves mirušā telpā
Peld slīkonis jasmīnu tējā…
Žēl visa, bet es nemāku
Kā bērnu sevi paijāt…
Uz manām bērēm nenāciet-
Tās notiks kaut kad maijā… /K.Bite/
Tumsa pārklāj pilsētu
Un laternās dedz daktis.
Ar porcelāna mieru
Tā iekrāso šīs naktis…
Sirms klusums zogas dvēselē
Un pusnakts lietus lāses
Uz namu jumtiem izspēlē
Vien dažas klusas frāzes…
Tad rāmi izslīd dvēseles
Caur miera pilno telpu,
Lai tikai maigi sajustu
Kā bruģis šonakt elpo…/K.Bite/
Tuvojoties otrajai tikšanās reizei, mēs atkal veidojām saraksti internetā. Un Tu ieminējies, ka Tevi mazliet māc šaubas… Par ko? – es nespēju saprast.. Tu atbildēji ka tevi māc šaubas par nākošo neprāta mirkli starp mums abiem. Un es, būdams pārāk labs aktieris šajā lielajā dzīves teātrī, kārtējo reizi mēģināju sagrozīt Tev prātu, pat īsti neizprazdams, par ko gan Tu šaubies. Es paskaidroju, ka tam visam, kas notiks mūsu starpā, nav obligāti jāaiziet līdz seksam, ja tas Tevi uztrauc… Bet es nebiju uzķēris īsto akordu, uz kura būtu jāspēlē šī saldā glaimu melodija. Tu uztraucies par to, ka Tev tas viss atkal varētu iepatikties.. Par to, ka es atkal sagrozīšu Tavu mazo galviņu un likšu Tev sevī iemīlēties kā pirmajā reizē. Bet es turpināju spēlēt… Paskaidroju, ka Tev tas viss neiepatiksies, jo mēs varam to visu turpināt kamēr vien Tev apniks..Ja sākas rutīna, tad ātri vien rodas arī apnikums- tā mūsu domājošie ķermeņi ir iekārtoti. Protams, Tu piekriti manis teiktajam, jo spēcīgāku argumentu mūsu slepeno attiecību neturpināšanai Tu nespēji izdomāt.
Tā nu mēs tikāmies otro reizi. Pirms tam sarakstē biju Tev jautājis, vai drīkstēšu Tevi nogaršot. Uz ko Tu nedomājot atbildēji, ka drīkstēšu. Neprasot kuru ķermeņa vietiņu tieši es ar to domāju- tu piekriti.
Mēs tikāmies Tavā dzīvoklī- mammas atkal nebija mājās. Vēl neticis pār slieksni, tiku apbērts ar kaislīgu skūpstu jūru- Tas bija noticis. Laikam tomēr esmu Tev iepaticies, kā sākumā- es nodomāju. Bet turpināju ļauties… Es izgaršoju Tavu maigo, pēc persikiem smaržojošo kaklu ar lūpām- maigi un saudzīgi…ar mēles galiņu braukāju pa to- augšup un lejup, sadzirdēdams savā ausī Tavas iekāres elsas…Tas mani uzbudināja! Es paņemu Tevi uz rokām un, turpinot Tevi skūpstīt, devos uz gultas pusi. Iekarsis un gatavs Tevi saplosīt gabalos, es plēsu nost no Tevis apģērba gabalus. Pārplēsdams Tavu zilo t-krekliņu, secināju ka šoreiz Tev nav krūštura un man pretim raugās divi sārti, piebrieduši ķirsīši, kas tā vien prasa, lai tos noglāsta ar mēli… Es paņēmu starp zobiem vienu no šiem ķirsīšiem, tajā pat laikā pogādams vaļā Tavus īsos džinsa svārciņus. Un tāda nu Tu gulēji manā priekšā- joprojām nevainīgā skatā, kailām krūtīm, raustīdamās ekstāzes konvulsijās… Es atbrīvoju sevi no apģērba- pilnībā… „Ņem mani!”- Tu klusi un kārdinoši čukstēji…” Ņem mani!”- šie vārdi vairākkārtīgi atbalsojās manā prātā un pēkšņi- likās ka laiks ir apstādināts. Bija noķerts baudpilnais mirklis, pēc kā mēs abi tiecāmies. Ne jau pats iegūšanas process, bet gan mirklis pirms tā sniedz šo vārdos neizsakāmo garīgo baudījumu, ko mēs parasti pat palaižam garām ikdienas piedzīvojumos.. mirklis pirms… Tāpat kā mirklis pirms vētras, kad dabā iestājas pilnīgs klusums- baudpilns prieka mirklis…
Es lēnām un uzmanīgi vilku nost Tavas leoparda ādai līdzīgās string biksītes, līdz manam skatam pavērās Tavs norasojušais, rosīgām ziedlapiņām līdzīgais baudas templis. Šī kompozīcija- tā ierāva sevī. Es guvu lielāko estētisko baudījumu savā dzīvē, vien uzlūkojot to. Un es, es iegāju tajā- tavs ķermenis notrīsēja un no lūpām izlauzās apmierināts vaids… Es biju tur iekšā- šajā nebeidzamā siltuma pildītajā miteklī, kas vēl labāk nekā sniegt baudu, prata likt aizmirsties… Aizbēgt no visa, kas bijis svarīgs un uzmācīgi plijies virsū domās, pirms tam… Šī divu ķermeņu saplūšana, šis vienotais veselums, kurā nu jau mīt divas dvēseles, pacēla mūs abus līdz vēl nebijušām baudas virsotnēm.
Tajā vakarā promejot es pat neatvadījos, jā mēs, taču, palikām satikušies. Mūžam satikušies! Šis ir mūsu nebeidzamais stāsts- par to es tikai kārtējo reizi pārliecinājos… Līdz vēlākam, Maziņā!/K.Bite/
Tevī bija kaut kas dīvains… Kā toreiz, kad pirmo reizi Tevi pamanīju- kaut kādā pagasta sākumskolas deju zālē. Tu dejoji savu draudzeņu bariņā, tavi mati viegli skūpstīja kaklu un es, apburts no šīs pārdabiskiem spēkiem pildītās ainas, saļimu uz krēsla turpat deju zāles stūrī. Pārdomājis visus par un pret, kā arī, apsvēris prātā Tavu patieso vecumu- gāju klāt un aicināju uz deju. Tā pāris dejas un Tu jau biji manējā, tik es to neapzinājos, jo kusu tavās plaukstās kā parafīns lodlampas liesmās… pāris mirkļi un mēs jau sēdējām pārsimts metrus no skolas kādā autobusa pieturā, diskutēdami par savām dzīves prioritātēm un mazajām vēlmītēm, kas katram no mums pildīja sirsniņu.. šī nakts beidzās agrā nākamās dienas rītā, kad pavadījis Tevi uz mājām, vāļājos savā gultā, joprojām nespēdams aizmirst neseno pārdzīvojumu.. Es biju iemīlējies- ne jau tavā prātā. Tu mani paņēmi ar savu brīnišķīgi veidoto padsmitgadnieces ķermeni, ar savu nevainīgo uzvedību un pavedinošo skatienu. Es biju Tavā varā, pats to nemaz neapzinādamies, taču, joprojām turpināju manipulēt ar Tavām jūtām. Un tā mēs kopā pavadījām astoņus baudpilnus iekāres mēnešus, beigās šķiroties bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Pagāja pusgads un mēs atkal izdomājām saiet kopā. Nebija vairs tā, kā sākumā. Bet Tu mani vēl spēji saistīt. Arvien mazāk mirkļu, ko izbaudīt un atstāt dziļajos smadzeņu apcirkņos. Arvien mazāka vēlēšanās kaut ko kopīgu pasākt. Tā mēs šķīrāmies otro reizi.
Kopš pēdējās tikšanās reizes ir pagājis vairāk nekā gads. Vienu vakaru sēdēdams kādā iepazīšanās portālā, atradu Tevi un nolēmu Tev uzrakstīt. Atkal sākās saruna, tikai šoreiz tā bija daudz savādāka, kā pirmajā reizē. Mana mazā, iekārojamā meitenīte nu jau ir paaugusies un sākusi patstāvīgi spriest. Pat iemācījusies izteikt savu viedoklīti. Par to laikam jāpateicas mūsu palielajai gadu starpībai. Tagad man ir divdesmit un Tev- sešpadsmit. Pa šo laiku, kas pagājis, dzīve Tevi mazliet paaudzinājusi gan ķermenī gan prātā. Un negribēdams es atkal iemīlos Tevī. Kaut gan mums abiem jau sen ir patstāvīgas attiecības, es Tev piedāvāju izbaudīt- ar ķermeni un miesu, ar prātu un garu. Nezinu vai tiešām tev nebiju vienaldzīgs, vai vienkārši mācēju tevi pierunāt, bet tu piekriti.
Tā nu mēs satikāmies. Tavas mazās, brūnās actiņas mirdzēja kā toreiz, kad pirmo reizi Tevi skāru.. un mēs sākām baudīt, pat īsti neapzinoties ko tas nozīmē, bet mēs tam ļāvāmies viens otram. Tu mani skūpstīji tik maigi, kā tā svešiniece, kas parasti nāk pie manis sapņos, pin intrigas un pazūd,. Un pēkšņi es sajutu..Sajutu vājprātīgu iekāri pret Tavu perfekti veidoto ķermeni.. ideālajām lūpu līnijām.. Es atkal biju Tavā varā- tikai šoreiz citā kvalitātē.
Es pārplēsu Tavu sarkano blūzīti- pogas aizlidoja pa visu istabu. Krūšturis- tas pogājās ciet priekšpusē (tu zināji ka man tādi patīk). Attaisot to, manam skatam pavērās plaukstas lieluma krūtis ar tumši sārtiem, piebriedušiem ķirsīšiem galos.. šis skats kopumā- burvīgāks par jebkuru Pikaso gleznu, jo šis skats bija vienreizējs. Smadzenes nespēja aptvert, ka šis mākslas darbs ir baudāms tikai man vienam. Tikai man ir iespēja tam pieskarties, kā muzeja naktssargam, kurš vienīgais drīkst atļauties pielikt kaut pirkstu visdižākajiem mākslas darbiem… Mirkļa izjūtas paspilgtināja fakts, ka mani mājās gaida pavisam cita pasaule, pavisam cita meitene, kas jau vairāk kā gadu ir manējā. Bet es esmu šeit un pirmo reizi pa ilgiem laikiem baudu no visas sirds..
Šoreiz mēs aprobežojāmies vien baudot otra ķermeni ar pirkstu galiem un plaukstām, miesisku baudu atstājot dibenplānā. Tīri tā intrigai- bez seksa –šoreiz. Burvīgi. Līdz nākamajai tikšanās reizei, mazā!/K.Bite/
Kristaps Bite 