Cilvēks…

Posted: Jūnijs 3, 2012 in Īsraksti

Gāja dienas un likās ka laiks atņem cilvēkam pašu dārgāko- sevi.. Var jau būt ka to tomēr paņēma līdzcilvēki un plūsma- cilvēki kuru vidū katru dienu esi Tu pats, bez iespējas pabūt vienam.. Tā viņš prātoja sēdēdams vienā no skvēriņiem Vecrīgas tuvumā, plānodams doties iemalkot tasi karstas jasmīnu tējas, lai noskalotu savā sirdī no jauna uzplēsto brūci..

Kafejnīca bija ļaužu pārblīvēta par spīti siltajai pavasara dienai un viņam nekas cits neatlika, kā vien sēdēt un malkot pasūtīto tēju turpat pie letes. Lai gan kafejnīcas apmeklētāji bija aizņēmuši visas sēdvietas tajā un pūļa vidū bija dzirdamas diskusijas par dažādām tēmām, pirktspēja bija maza, tādēļ bārmenei slodze nebija tik liela un viņa negaidot pievērsās viņam. Viņa nekautrējās pajautāt kādēļ viņš tik patīkamā dienā ir skumjš un izskatās pat bēdu sagrauts. Šeit nostrādāja senā patiesība, ka svešam cilvēkam sirdi izkratīt ir daudz vieglāk un, viņš uzsāka savu stāstu.. Savu skumjo stāstu- tādu kāds ir mums katram, bet katram savs skumjais stāsts…

Viss sākās ar to, ka jaunība viņu nebija lutinājusi un mīlējusi, līdz ar to jaunajam cilvēkam pašam nācās iekarot savu vietu zem saules- sākot ar kautiņiem par taisnību skolas biedru vidū un beidzot ar ielām kurās viņš auga- lai nebūtu nezāles līmenī, bija sevi jāpierāda kā cīnīties spējīgu un cienīgu pretinieku. Tādēļ arī šajā jaunajā cilvēkā dzīve pa virsu labajai dvēselei bija iedēstījusi agresijas sēklu.. Gāja gadi un mainījās cilvēki, mainījās laiki un viņš nonāca pasaulē, kurā sevi nevienam vairs nebija jāpierāda pielietojot spēku. Viņš nokļuva sabiedrībā ar mazliet augstāku intelekta pakāpi- pie cilvēkiem kas mācās lai dienās varētu pelnīt izmantojot savas zināšanas nevis rokas, pie cilvēkiem kuru ierocis bija prāts, nevis spēks. Arī sievietes tur bija citādas- daudz cēlākas un pareizākas kā tās no ielas. Sievietes, kuras radīja iespaidu par to, ka zina to ko vēlas. Vienā šādā sievietē viņš ieskatījās un iemīlējās. Jūtas bija abpusējas- kā vismaz sākumā likās un, jau visai drīz viņi uzsāka kopdzīvi. Kā laikam parasti tas notiek, sākumā abiem bija sapņi par kopdzīvi un neskaitāmām tuvības stundām, kas aizritētu kā laimīga un bezrūpīga kopābūšana mūža garumā. Taču, sākās kopdzīve. Ikdienas raizes un rūpes sāka nomākt savstarpējo attiecību asnu dzinumus, kā rezultātā radās strīdi kas aizēnoja cauri asarām lolotās mīlestības gaismas starus.. Ar katru šādu reizi viņā sāka mosties ielās gūtās atziņas un viņa rīcība arvien vairāk atgādināja zvēru, nevis prātīgu, domājošu un izglītotu cilvēku. Ik reizi kad viņu sadusmoja, viņa prāts aizēnojās un ķermenis sāka rīkoties neatkarīgi no tā. Cieta viņš pats, cieta arī viņa līdzcilvēki… Pēc viena šāda atgadījuma viņš sāka ar sevi strādāt lai to izmainītu- un viņam sanāca līdz brīdim, kad viņš atskārta, ka lai notiktu kāda reakcija ir vajadzīgs tās ierosinātājs, reaģents kas šo reakciju izsauc. Viena pagale nekad nav degusi un nedegs- tādēļ viņš nesaprata jēgu mainīt sevi, ja cilvēks blakus sevī neko nav gatavs izmainīt, lai turpmākais attiecību saskaņas ceļš būtu bez grambām un tajās neķertos kopdzīves laimes bērnu kājeles… Laikam ejot arvien vairkā viņš saprata to, ka nejau mīlestība otru cilvēku notur pie viņa sāniem, bet kas turēja- to viņš vēl nezināja. Lai arī kā viņš bija centies mainīties un izmainījis sevi, otrs cilvēks visu savu mīlestību pauda citur, tikai ne pret viņu. Arī viņa mainīšanās netika novērtēta. Bija brīži kad likās, ka otrs cilvēks ar viņu runā tikai tādos brīžos, kad tam kas bija vajadzīgs un, kad vajadzīgais tika padarīts vai dots, viņš atkal bija viens pats šajā pasaulē un neviens viņu kādu brīdi vairs netraucēja… Arī attiecību siltumu kas uztur tās pie dzīvības viņš vairāk deva šim cilvēkam, nekā saņēma pretī, ja vispār saņēma. Bet viņa mērķis nebija saņemt atpakaļ- viņš deva un dos kamēr tas būs viņa spēkos, jo viņš to darīja mīlestības vadīts. To nevar ne izstāstīt ne saprast- kāda mīlestība bija viņā pret šo cilvēku, bet viņš to mīlēja un mīlēs kamēr vien viņam tas būs ļauts. Viņš centīsies un darīs, kamēr otra puse atkal raudzīsies viņā tādām pašām acīm kā sākumā, kamēr būs atgūts viss šajās attiecībās iekavētais un nepaspētais. Viss ko nomāca saspīlētās attiecības un strīdi. Vai viņš no agresīva lopa dzīvei ritot ir izvēlējies tapt savaldīts un pakļauts cita iegribām? Nē, viņš vienkārši ir ceļā uz cilvēcību sevī- uz mazā cilvēka veidošanos un dvēseles tīrību.. Un ja nešajā, tad vismaz nākošajā dzīvē viņam jau ir lielākas iespējas pedzimt kā cilvēkam ar lielo burtu un, kas zina kā tad viss izvērtīsies…

Tēja bija galā un viņš piecēlās lai dotos.. Būs taču vēl arī citas tējas pēcpusdienas un varbūt jau ar cilvēka piedalīšanos….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s