Posted: Jūnijs 1, 2014 in Dzeja...

Un kad norāvies viesulis trako kur sirds

Koku lapas tramdot zem kājām,

Mēs to ceļu paturam prātā, kas mirdz,

Kuru kopā reiz bezbēdu gājām…

 

Manās atmiņās iezodzies atkal no jauna

Un sajūtu lādēs mēdz slēpties,

Liesmo dzirksis, kas dzisušas izsenis jau

Bet tās uzjunda jūtspārnu vēziens…

Un tā katru gadu atkal no jauna

Tu uzrodies, iekaro, zūdi…

Nav kā rudenim arī Tevim’ tā kauna

Visu zaļo uz dīgstošo plosīt…/K.Bite/

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s