Posted: decembris 30, 2014 in Dzeja...

Aizvadīt pusnaktis sniegotās ārēs,

Starp priedēm, kas vētrājos lauztas

Un cerēt, ka atmiņu plaiksnas reiz pāries

Ir bezmiega moceklim vienīgā bauda…

Tas klejodams vērpetēs izkaisa domas

Kā sniegpārslu mutuļus vētrā,

Lai spēlētu prātā vissenākas lomas

No cēlām līdz pusskaudri lētām…

Nav miera ne dienu šai pasaules prizmā

Un atmiņas nepārstāj mocīt.

Viņš gribētu upmalā saļimt no prieka

Un paprīa kuģīšus locīt…

Cik dienu nav miera un atpūtas kairas,

Cik naktis nav gulētas šobrīd…

Viņš nemāk vairs pastumt malā šīs raizes,

Jo nav starp mums viņa šorīt…/K.Bite/

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s